TOMS HODKINSONS: KĀ PAREIZI SLAISTĪTIES. PAĢIRAS.

Kādā svētdienas rītā pamodos un nejutos labi, apmēram pulksten divpadsmitos man bija norunāta tikšanās Kronvalda parkā. Es satiku paziņu, kurš, izdzirdējis par manu pašsajūtu, tūdaļ izvilka no somas kādu grāmatu. Uzraksts uz vāka solīja uzzināt, „kā pareizi slaistīties” (Tom Hodgkinson. How to be idle, 2004). Lasot šo grāmatu, atradu vairākus patiesi vērtīgus padomus, kas izrādījās praktiskajai dzīvei noderīgi. Nodaļā, kura vēsta par dažādiem paģiru problēmas risinājumiem, nolēmu dalīties ar satori.lv lasītājiem. Grāmata sastāv no 24 nodaļām, kas katra atbilst vienai diennakts stundai un kurās autors piedāvā savus ieteikumus, ar ko no darba brīvs cilvēks katrā no šīm stundām varētu nodarboties.

Tulkotājs

Grāmatas priekšvārds

Slaistīties ir labi. Šīs grāmatas nolūks ir divējāds — svinēt dīkdienību un uzbrukt rietumu pasaules darba kultūrai, kura ir paverdzinājusi, demoralizējusi un nospiedusi tik daudzus no mums. Nedarīt neko, izrādās, ir grūts darbs, kā reiz atzīmēja Oskars Vailds. Vienmēr atrodas cilvēki, kas mēģina piespiest tevi darīt kaut ko. Tas ir iemesls, kādēļ es centos radīt ko līdzīgu dīkdienība kanonam, tā veidošanā izmantojot filosofiju, daiļliteratūru, dzeju un pēdējo trīstūkstoš gadu vēsturi, lai dāvātu mums, dīkdieņiem, mentālu munīciju, kas nepieciešama, lai cīnītos pret darba uzbrukumu. Neliels skaits izcilu dīkdieņu mūsu vēsturē pierāda, ka neesam vieni. Būt dīkdienim ir kaut kas līdzīgs kā būt brīvam, Nevis būt brīvam izvēlē starp McDonald’s un Burger King vai Volvo un Saab, bet būt brīvam veidot dzīvi, kuru paši varam noteikt, brīvu no priekšniekiem, algām, komandējumiem, patērēšanas un kredītiem. Būt dīkdienim nozīmē jautrību, baudu un prieku. Briest revolūcija, un labā ziņa ir tāda — lai tajā piedalītos nav jādara pilnīgi nekas. Pievienojieties mums visi Brīvības zēni un Brīvības meitenes! Šī būs visbaudāmākā revolūcija, kādu pasaule ir piedzīvojusi.

12:00. Paģiras

Mana sirds smeldz un miegainās trīsās sāp Ir sajūta, it kā velna rutku dzēris būtu
Džons Kīts. Oda Naitingelai (1819)

Apmērām divpadsmit dienā ir laiks, kad paģiras pa īstam liek sevi manīt. Pirms pusdienlaika kāds joprojām ir piedzēries vai arī velk dzīvību ar ļoti nelielu enerģijas daudzumu, kam pie vainas ir caurais miegs. Iespējams tādēļ dažādās mitoloģijās ir runa par dienvidus dēmoniem, kuri, kā apgalvo Tjeri Pako darbā Siestas māksla, „var pārņemt savā varā dažus indivīdus dienas vidū”. Islāms ir pasludinājis šo par nešķīstu stundu un to pašu, liekot lietā zināmu māņticību, apgalvo arī Plūtarhs. Daudzas jo daudzas dienas, klusi stenot, esmu dirnējis ofisā vai citā darba vietā, nespējīgs koncentrēties, nespējīgs strādāt, spējīgs tik vien kā saķert galvu un lādēt sevi par aizgājušās nakts izdarībām.